Mazā Koka izglītība.

Šī Foresta Kārtera grāmata Mazā Koka izglītība pie manis atnāca it kā nejauši jauši. Kādā prese izdevumā tā bija pieminēta, bet nebija nekādu norāžu par tās saturu. Tomēr nosaukums iespiedās atmiņā un nolēmu to sameklēt.

Un es iegrimu 20. gadsimta sākuma Amerikā, kalnos pie veca čeroki indiāņu pāra, kas audzina savu piecgadīgo mazdēlu. Zēns, kuram vecvecāki deva vārdu Mazais Koks, nokļūst īstajā pasaulē - tajā, kurā valda dabas, dzimšanas un miršanas likumi. Viņš iemācās sajust zemi, kokus, zvērus, izprast dzīves ritējuma visdziļākos likumus, cilvēku attiecības, mīlestību...

Visas lielās dzīves patiesības šeit pateiktas vienkārši un ieraudzītas maza zēna acīm. Fonā ir vēsturikie notikumi lielās depresijas laikā Amerikā.

Grāmata ir gaiša, patiesa, smeldzīga humora pilna, dziļi cilvēciskas jūtas aizskaroša. Bija nodaļas, kurās man sažņaudzās sirds un kaklā sakāpa ass kamols, kas triumfēja ar asarām.

Darbs ir tāds zaļš piemineklis čeroki cilts indiāņiem, kas līdz pēdējam ir pretojušies baltās pasaules varai un palikuši lepni un nemirstīgi savā garā.

Vasaras pieturas

Dienas kopš pavasara ir paātrinājušas ritējumu diezgan pamatīgi. Ārējie procesi atgādinājuši rosību skudru pūznī.

Esmu paspējusi oficiāli iekļūt sievas kārtā. Turpinājusi vienlaicīgi strādāt Rīgā, dzīvot Piebalgā un Siguldā. Jūlijs ir bijis īsts laika menedžmenta paraugs. Un augusts... remonti, pakošanās, šķirošana, pārcelšanās - rezultātā atgriežamies jaunā mājvietā Siguldā. Piebalgas māja tagad atkal ir vieta, kur ciemoties pie manas mammas, Māras omes, krustmātes un citiem radiem, smelties spēku.

Protams, ka mēs tagad kā lepnie pilsētnieki turpināsim ēst lauku dārzu labumus :)

Apbrīnojami ir tas, ka apgriezti proporcionāli ārējai kņadai, manā iekšiņā iestājas arvien lielāks miers un rāmums. Pieņemu, ka tas saistīts ar sadzīves sakārtošanos, vecā izvētīšanu un atmešanu, savas mazās ģimenītes stiprināšanos. Un varbūt arī rudens tuvošanās domas padara lēnākas...

Sāk gribēties siltu tēju, ieritināšanos zem segas, grāmatu lasīšanu (to jau esmu atsākusi darīt, braucot uz darbu vilcienā)...

Šī vasara man bija zibsnis. Bet ļoti nozīmīgs un jēgpilns.

Pēc godīgām pārdomām sev atzinos, ka esmu bijusi aizmaldījusies. Paļāvusies ārējam haosam un citu ietekmēm. Lietām, kas nav manas. Un tieši pēdējos mēnešos sāku atrast atpakaļ ceļu pie sevis tādas, kāda sev patīku! Darbs ir meditācija.

"Es dzīvošu ar pārliecību, ka pasaule allaž būs man labvēlīga, ja vien sniegšu tai visu labāko, kas ir manī."

laimīgi jums visiem :)