Pirmkārt, jau motivācija pirkumam bija, ka bērnam vajag darboties ar rokām, pirkstiņiem, attīstīt iztēli, fantāziju. To visu Play-Doh lieliski nodrošina. Mārai ļoti patīk ar to darboties.
Vienīgi šim procesam ir PĀRĀK daudz vecākiem grūti panesamu blakusefektu.
1. Māra prot masu saplucināt mikroskopiski sīkos gabaliņos un tos izkaisīt pa visu māju. Sāpīgākais ir paklājs un aplipinātās zeķu apakšas. Kopumā tas vēl nav tas traģiskākais un vispārējo mājas ne-kārtību īpaši nemaina.
2. Vajadzība darboties ar Play-Doh viņai bieži rodas "vispareizākajos" brīžos. Piemēram pus stundu pirms došanās uz bērnudārzu. Mēģinājumi atrunāt no tā ir bezcerīgi, nekas tajā brīdī nevar aizvietot šo vēlmi.
3. ... un nopietnākais blakusefekts, ko atklājām tikai pēc kāda mēneša - meita to ĒD!!!
Vīrs jau ir ļoti kategorisks, saka, ka vispār jāvāc tas "mēsls" no mājas projām.
Es kā mīkstas sirds īpašniece esmu parasti pielaidīga, mēģinu stāstīt, ka to nevar ēst, un mētāt pa visu māju. Ka vajag vienā vietiņā darboties un taisīt kaut ko. Meita ar asarām acīs sola, ka spēlēsies godīgi un nebāzīs mutē. Tomēr šie solījumi pagaist jau pēc minūtes!
Katru reizi, kad izdzirdu tekstu: " Mammu, gribu mīkliņu(tā viņa dēvē Play-doh)!" man atkal dziļi jānopūšas un jāgatavojas strīdiem. Kad situācija jau ir nekontrolējama, parasti cenšos to savākt un nolikt, tad ir asaras un kliedzieni, lai atdod!
Es, protams, ar prātu saprotu bērna vēlmi izpausties un darboties.
Bet kāpēc mums, vecākiem, to ir tik grūti pieņemt?
Play-Doh vēl joprojām nav izvākts no mūsu mājas, jo dziļi sirdī man tas nešķiet pareizi. Zinu, ka problēma jau ir manā attieksmē, nevis bērnā un Play-Dohā.
Vienīgais, ko tagad praktizēju, nolieku to pēc iespējas neredzamākā vietā, lai viņa retāk atcerētos par tā eksistenci! Tas darbojas :) Play-Doh kari ir kļuvuši retāki!
