Vākt, pirkt, krāt – šķirot, atdot, izmest.

Tāds ir cikls, ko lietas piedzīvo manā mājā. 

Bet jāsāk ar atskatu iepriekšējās paaudzē. Mana mamma ir nelabojama vācēja un krājēja. Viņas mājā ir neskaitāmas vietas, kur saliktas mantas, kuras, viņasprāt, kaut kad noteikti vajadzēs. Lielākā daļa no tām ir bojātas un nedarbojas. Bet runa nav tikai par ierīcēm. Arī par grāmatām, apģērbu, apaviem, žurnāliem utt. Šo mammas īpatnību saistu ar to, ka augusi laikā, kad nekā jau īsti nebija, rocība maza, iespējas nopirkt labas lietas nebija. Kad viņa sāka pati pelnīt naudu, pirka, ko nu vien padomju veikali piedāvāja, arī to, kas varbūt nebija vajadzīgs. Viņa izveidojās par vācēju un krājēju. 

Kad savos pusaudzes gados sāku apzināties šo problēmu mājās, rosināju izkrāmēt kambarus, sašķirot lietas un lielu daļu izvākt no mājas. Mani periodiskie centieni daudzu gadu garumā cietuši pilnīgu sakāvi, jo neko vairāk par kaudzīti briesmīgu padomju grāmatu un žurnālu nav izdevies aizvākt. Dažreiz kāds apģērbs tiek izmantots par lupatu un tad izsviests. 

Tagad vairs šajā jautājumā nejaucos, jo jau dažus gadus dzīvoju atsevišķi ar vīru un bērniem. Un tad nu varu pavērot pat sevi. Taisnīgi gan ir atzīt, ka šis tas mantojumā man nācis. Viens niķis ir nespēja attiekties, ja kāds grib atdot kaut ko, ko pašam vairs nevajag. Brauc ciemos, pie reizes atved maisiņu ar drēbēm vai mantām, gan jau noderēšot. Un es paņemu, nolieku kaut kur. Gandrīz nekad atdotais nav bijis vajadzīgs. Protams, ir lietas, kuru atdošanu pati esmu sarunājusi, jo tās bijušas nepieciešams. Lielākoties tas bijis bērnu apģērbs un aprūpes lietas.

Runa gan nav tikai par netīši ieklīdušām lietām, bet arī apzināti pirktām. Mūsdienu patērētāju slimība vajā arī mani. Veikalā reibst galva, liekas, ka viss ir vajadzīgs, labs un noteikti jānopērk. Pēdējos gados gan vairs nav tik traki, jo esmu izglītojusies šajā jomā, vairāk zinu, kādas briesmu lietas grib cilvēkiem pārdot. Tomēr gadās grēki. Tā mājās atceļo kārtējā bērnu manta, kura pēc dažām dienām jau nav interesanta, skaista krūzīte, lai gan plauktā vairs nav vietas, un daudz kas cits.

Kādu laiku šāda veidā mana māja pildās. Lēnām rodas arvien nospiedošāka sajūta, kaitina kaudzes un skapja durvis, kas sprāgst vaļā.

Kulminācija ir revīzija. Kā reizi tāda man sākās pirms dažām nedēļām. Lai aizrautībā neiztīrītu māju par daudz, nolēmu katru nedēļu lēnām sagatavot vienu maisu ar lietām, kas jāaizvāc no mājas. Šonedēļ uz Sarkano krustu aiznesu maisu ar bēbīšu drēbītēm, kuras Līnai un Mārai nav vajadzīgas. Labākās jau biju atdevusi draudzenei, tā kā šo nebija žēl.

Katrs maiss, kas pamet māju, ļauj man vieglāk elpot, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Labu un zinošu informāciju par to, kam vajazdētu un kam nevajadzētu atrasties mājās, guvu no Anitras Toomas avīzes „Zaļi un veselīgi”. To netiekti visiem iesaku izlasīt. Tur arī par mājlietu kaitīgumu, kuru pat neapzināmies.

Lai nerastos iespaids, ka te runa par kādas izlutinātas sievas kaprīzēm, jāska, ka neesam bagāta ģimene, dzīvojam samērā ar nelieliem finanšu līdzekļiem, jo es pagaidām mājās ar diviem maziem bērniem.  Un arī divatā godīgi strādājot nekādu pasaules naudu jau nenopelna, tikai iztikšani. Un vienalga pamanos izmest šo naudu par nevajadzīgām lietām.

Un dziļi sevī ieskatoties, jau saprotu, ka cilvēkam nemaz tik daudz nav vajadzīgs. Mantu kalni smacē. Gribas svaigumu, plašumu un vienkāršību.

Jāatzīstas, ka nepatīkams ir apkārtējo netiešais spiediens – kā, jums tā nav? Ai, tas jau vecs modelis, mēs gan jaunu pirksim! Kā bez tā var dzīvot! 20gadnieces vecumam arvien attālinoties, iemācos turēties tam pretī.

Izdodas arvien labāk. Arvien biežāk es kaut ko nenopērku.

Novēlu to arī citiem.

Dienas pārdomu teksts.

"Mēs gribam bērnus, bet vienlaikus vēlamies, lai viņi mums netraucē dzīvot tāpat kā līdz šim. [..] No simts grāmatām par bērniem deviņdesmit ir par to, kā viņus apklusināt - lai neraud, lai guļ. Un tikai kādas piecas, kā ieklausīties, kā saprast, ko viņš man tagad mēģina pateikt." /Mans Mazais 01.2014/

Māsu lietas.

Mārai šobrīd ir 3 gadi un 1 mēnesis, Līnai gandrīz 6 mēneši. Un nu viņas tiešām kļuvušas par draudzenēm!

Kamēr Līna bija pavisam maziņa, Māra īpaši par viņu interesi neizrādīja, apskatījās, paglaudīja, bet citādi negāja māsai virsū. Pēdējā mēneša laikā Līnas attīstība strauji progresējusi. Viņa veļas un palēkšus kūņojas uz priekšu, ūjina un veido visvisādas skaņas, ar interesi pieķeras visam, kam tiek klāt. 

Šīs mazās māsas pārvērtības ir radījušas Mārā lielu prieku. Tadgad viņa cenšas ik brīdi tuvoties māsai. Līna atbild viņai savā valodā, smejas, ja Māra muļķojas un rāda kādus jokus. Māras skriešanu pa istabu Līna pavada ar sparīgu kāju sišanu un spiegšanu. Abām ir lielie prieki. Mārai patīk, ka Līna vēro viņu kā lielo māsu, kura visu var izdarīt un sniegt viņai pasaules gudrība, kuras pati pārvalda. Māra mēdz viņai stāstīt pašas izdomātas pasakas, rādīt savas grāmatas un nebeidzamo mantu arsenālu. 

Meiteņu saskarsmi vērojot, man dažreiz kaklā pat asaru kamols – tik mīļi tas izskatās! 

Protams, ka dažreiz Māras sirsniņā pavīd greizsirdības velniņš, jo mammas klēpis lielākoties tiek māsai. Viņa taču arī vēl esot maziņa un gribot apā! Bet tajās reizēs zinu, ak tā vairāk mana vaina, jo neesmu Mārai noregulējusi tuvības devu ar mammu pietiekamā daudzumā.

Un atliek vien man no sirds ticēt, ka manām meitām visu mūžu būs brīnišķīgas attiecības.