Vasaras zupiņa!

Šodien man sanāca tik garda un vasarīga zupiņa, ka pašai prieks!

-buljons (man bija tāds, kurā novārīta truša* gaļa) + ūdens

-1,5 saujas miežu grūbas*

-5 vidēji jaunie burkāni*

- 1 jaunais kartupelis**, kas vientuļš bija aizķēries groziņā

-4 jaunās bietītes* ar visām lapām 

-liela sauja ar spinātiem*

-sāls, garšvielas*

 *auguši BIO saimniecībās un iegādāti Tiešajā pirkšanā

** no Siguldas tirgus

Mans zaļais uzmundrinātājs :)

Zaļo kokteiļu slava un brīnumspējas šobrīd sit augstu vilni. Es gan neesmu to lielākā cienītāja. Parasti mani pievarē slinkums un laika trūkums - zaļumus apēdu tāpat atsevišķi. Lielākoties mani baida neizdošanās un rezultēšanās pie kaut kā nebaudāma - žēl produktu :)

Bet šad un tad jau arī izdodas sablendēt kādu ekperimentālu un dzeramu/ēdamu porciju.

Te viena no tām:

-viens nomizots īsais gurķis*

-sauja spinātu*

-dažas jauno biešu* lapas

-sauja jauno redīsu** lapiņas

-tējkarote medus**

-ēdamkarote MarLie šķiedrvielas ar kviešu zāli

-nedaudz ūdens

*auguši BIO saimniecībās un iegādāti Tiešajā pirkšanā

** no ģimenes saimniecības krājumiem

 

Dzīvības enerģija un pārtika. Siņeļņikovs.

V. Siņeļņikovs. Ko mēs ēdam. *

"Pie produktiem, kas atņem mūsu dzīvības enerģiju, pieder:
1. Visi produkti, kas saitīti ar nāvi un vardarbību. Pirmām kārtām tā ir gaļa. Un it īpaši sarkanā gaļa. Arī zivis ir produkts, kas saistīts ar vardarbību. [..] Pie šiem produktim pieskaitāmas arī olas. [..]

2. Stimulējošas vielas un narkotikas; kafija, melnā tēja un zalā tēja, šokolāde, alkohols, tajā skaitā alus un tabaka. Lietojot šos produktus, rodas mānīga sajūta. Organisms sāk uzņemt enerģiju no neaizskaramajām rezervēm, un spēki ļoti ātri izsīkst. Tas ir līdzīgi tam, kā ar nūju sist piekusušu zirgu, nevis ļaut tam atpūsties un paēst. [..]

3. Ģenētisksi modificēti produkti, kā arī ķimiskas piedevas. Šo produktu lietošana izraisa cilvēka saprāta pilnīgu degradēšanos un neatgriezeniskas sekas cilvēka imūnsistēmā, kā arī nomāc reproduktīvo funkciju."

"Pie produktiem, kas papildina mūsu dzīvības enerģiju, pieder:
1. Visi piena produkti.
2. Svaigi un sautēti dārzeņi un augi, augļi un ogas, kas izaudzētas, neizmantojot ķīmiskus līdzekļus, vislabāk savā dārzā un ar mīlestību. Vienīgais mēslojums, ko droši var izmatot, ir kūtsmēsli un biohumuss.
3. Graudaugi (kvieši, rudzi, auzas, mieži, kukurūza, prosa, rīsi u.c.).
4. Pākšaugi (pupas, pupiņas, zirņi, aunazirņi, lēcas, semesrieksti u.c.).
5. Sēklas (griķi, linsēklas, saulespuķu sēklas, sezams u.c. un to eļļas).
6. Rieksti.
7. Žāvēti augļi (dateles, vīgēs, aprikozes, rozīnes u.c.).
8. Medus un citi biškopības produkti.
9. Virces un garšvielas (lauru lapas, safrāns, kurkuma, sinepes, ķimenes, krustnagliņas, pipari, muskatrieksts, kardamons, ingvers u.c.)."


*Siņeļņikovs V. Dzīves formula: "Sol Vita", 2010

Par ēdienu.

Šobrīd augstāki spēki manu dzīvi ievirzījuši pa ceļu, kurā pārkārtoju savu uzturu un ēšanas paradumus. Divi galvenie iemesli - mana pašsajūta un veselība, un mazās meitas Līnas (8mēn) atsevišķu pārtikas grupu nepanesība. Tad nu jau vairākus mēnešus nopietni iegrimstu informācijas laukā.

Blogā labprāt padalīšos ar informāciju, kas man šķitīs svarīga un pārdomu vērta.
Tekstus nepiedāvāšu kā vienīgo patiesību.
Tas būs mans ceļš, kā justies un dzīvot labāk.

Rotaļu stāsts

Māras vārdadienas sakarā mūsmājās ienāca koka kluči no EcoToys.
Un tad es ieraudzīju savā bērnā pavisam citu rotaļāšanos. Tā bija fantāzijas un aizrautības pilna. Vieni pēc otra tapa dažādi arhitektūras brīnumi. Prātā nenāca, ka 3gadiniecei ir tik smalka simetrijas un estētikas izjūta.
Darbošanās ar klučiem jau vairāk kā divas nedēļas pilnībā izkonkurē visas citas rotaļnodarbes. Koka būves lieliski sader ar meitas dzīvnieku figūriņu un mazo princesīšu kolekciju. Top fermas, pilis, skolas, zvērudārzi.

Tā ir spēle, ko vecākiem tikai jāvēro. Nav jāiejaucas un jānorāda, jo mūsu prāts vairs nespēj darboties tik tīri kā bērna fantāzijas lidojums.

Mans tētis (meiteņu opis) arī aizrautīgi kopā ar Māru nodevās būvdarbiem.
Līnai koka kluči ļoti labi noder vienīgo divu zobu asināšanai.

Koks ir silts un dzīvs. Mazajās rokās tas pārtop. Man par to liels prieks.

Sestdienas kadrs. Māra un Spārīte.

Paldies lauku omei par dāvanu :)

Sākam BVĒ!

Atskatoties uz Māras (3g 3mēn) pirmo dzīves gadu, ar šodienas pieredzi un zināšanām, jāsecina, ka pieļāvu ne vienu vien kļūdu. Daudzās lietās vairāk paļāvos uz labo un gudro ļaužu pamācībām, nekā uz sevi un savu bērnu. Un gāja kā pa celmiem. Ēšana ir viena no šīm jomām. Māra ir kaprīza ēdāja. Patstāvīgi ēst iemācījās ļoti vēlu, visu laiku tika barota. Slikti dzēra ūdeni (tas gan par laimi ir mainījies!). Tagad zinu, ka viņai nepatika biezeņu vardarbīgā iebarošana jau no 5 mēnešu vecuma. Tas sabojāja visu viņas ēšanas entuziasmu. Arī krūts barošanu Mārai biju sabojājusi, sākot no 5 mēnešiem dodot klāt maisījumu, jo šķita, ka nav paēdis bērns. Vienkārši es neļāvos bērna vadītai zīšanai un ēšanai, gribēju, lai ēd pēc pulksteņa to ko un cik es gribu/uzskatu par labu.

Ar Līnu (7 mēn) man ir atvēries kāds pašpaļāvības kanāls. Viņa joprojām tiek zīdīta pēc pieprasījuma, dažreiz ik pēc stundas. Arī naktīs ēd. Līdz 6,5 mēnešu vecumam vispār nedomāju par Līnas papildu ēdināšanu. Man vienkārši tam nebija laika, jo ar abām meitenēm ir ko noņemties. Tagad esam sākušas bērna vadītu ēšanu.  Bez satraukuma un stresa. Līnai tik ļoti patīk, sajūsma par darbošanos ar ēdienu nav vārdos aprakstāma. Tieši tas man dod stimulu turpināt BVĒ, jo netrūkst jau to, kas šķībi skatās. Savai mammai pagaidām nemaz notaisos teikt, ka Līna tā ēd (viņa dzīvo tālu un apciemo reti, līdz ar to nav problēmu!), citādi viņa kritīs panikā un centīsies mani pāraudzināt. Arī vīramāte to vēl nezina. Pediatrei paklausīgi jau 2 mēnešus apgalvoju, ka Līna putras un biezeņus ēd ka šņakst, jo redzams, ka citu atbildi viņa nav gatava dzirdēt.

Par spīti tam visam, redzu, ka var izdoties otrai meitai iedot visai dzīvei brīnišķīgu ēšanas pieredzi.

Ukrainas kontekstā. No 1885. gada.

Lasot studiju kursa materiālus un kādu avīžrakstu no 1885. gada, izlasu rindas, kas liekas tik dzīvas un pulsējošas pēdējo dienu notikumu sakarā. 
Citāts pārcelts no vecās drukas.
" Bet tautas mīlestību nebūs pārspīlēt. Kur tas notiek, tā padara cilvēkus netaisnus pret citu labumiem un aklus pret pašu vainām un pāriet tautības trakulībā, kas domā, savu tautu mīlējot, vajagot otra tautu ienīdēt, priekš savas tautas gādājot, vajagot strādāt pret citu tautu. Tas tā iznāktu, kā tad, savu māju ceļot, būtu vajadzīgs tuvākā namu noplēst. Pie tādas nesaprašanas pienāk tad vēl klāt neuzticība, paša mīlība un gara augstprātība, un uguns ir gatava, kas iekarsē vienas tautas locekļus pret otras, un vētra sacelta, kas tikdaudz putekļu sagriež gaisā, ka viens otra vairs nevar ieraudzīt un patiesība paliek apslāpēta pie zemes guļot." /Kundziņš Kārlis. Tauta, tautiets, tautība. Austrums, Nr. 5 (01.05.1885)/

Vākt, pirkt, krāt – šķirot, atdot, izmest.

Tāds ir cikls, ko lietas piedzīvo manā mājā. 

Bet jāsāk ar atskatu iepriekšējās paaudzē. Mana mamma ir nelabojama vācēja un krājēja. Viņas mājā ir neskaitāmas vietas, kur saliktas mantas, kuras, viņasprāt, kaut kad noteikti vajadzēs. Lielākā daļa no tām ir bojātas un nedarbojas. Bet runa nav tikai par ierīcēm. Arī par grāmatām, apģērbu, apaviem, žurnāliem utt. Šo mammas īpatnību saistu ar to, ka augusi laikā, kad nekā jau īsti nebija, rocība maza, iespējas nopirkt labas lietas nebija. Kad viņa sāka pati pelnīt naudu, pirka, ko nu vien padomju veikali piedāvāja, arī to, kas varbūt nebija vajadzīgs. Viņa izveidojās par vācēju un krājēju. 

Kad savos pusaudzes gados sāku apzināties šo problēmu mājās, rosināju izkrāmēt kambarus, sašķirot lietas un lielu daļu izvākt no mājas. Mani periodiskie centieni daudzu gadu garumā cietuši pilnīgu sakāvi, jo neko vairāk par kaudzīti briesmīgu padomju grāmatu un žurnālu nav izdevies aizvākt. Dažreiz kāds apģērbs tiek izmantots par lupatu un tad izsviests. 

Tagad vairs šajā jautājumā nejaucos, jo jau dažus gadus dzīvoju atsevišķi ar vīru un bērniem. Un tad nu varu pavērot pat sevi. Taisnīgi gan ir atzīt, ka šis tas mantojumā man nācis. Viens niķis ir nespēja attiekties, ja kāds grib atdot kaut ko, ko pašam vairs nevajag. Brauc ciemos, pie reizes atved maisiņu ar drēbēm vai mantām, gan jau noderēšot. Un es paņemu, nolieku kaut kur. Gandrīz nekad atdotais nav bijis vajadzīgs. Protams, ir lietas, kuru atdošanu pati esmu sarunājusi, jo tās bijušas nepieciešams. Lielākoties tas bijis bērnu apģērbs un aprūpes lietas.

Runa gan nav tikai par netīši ieklīdušām lietām, bet arī apzināti pirktām. Mūsdienu patērētāju slimība vajā arī mani. Veikalā reibst galva, liekas, ka viss ir vajadzīgs, labs un noteikti jānopērk. Pēdējos gados gan vairs nav tik traki, jo esmu izglītojusies šajā jomā, vairāk zinu, kādas briesmu lietas grib cilvēkiem pārdot. Tomēr gadās grēki. Tā mājās atceļo kārtējā bērnu manta, kura pēc dažām dienām jau nav interesanta, skaista krūzīte, lai gan plauktā vairs nav vietas, un daudz kas cits.

Kādu laiku šāda veidā mana māja pildās. Lēnām rodas arvien nospiedošāka sajūta, kaitina kaudzes un skapja durvis, kas sprāgst vaļā.

Kulminācija ir revīzija. Kā reizi tāda man sākās pirms dažām nedēļām. Lai aizrautībā neiztīrītu māju par daudz, nolēmu katru nedēļu lēnām sagatavot vienu maisu ar lietām, kas jāaizvāc no mājas. Šonedēļ uz Sarkano krustu aiznesu maisu ar bēbīšu drēbītēm, kuras Līnai un Mārai nav vajadzīgas. Labākās jau biju atdevusi draudzenei, tā kā šo nebija žēl.

Katrs maiss, kas pamet māju, ļauj man vieglāk elpot, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Labu un zinošu informāciju par to, kam vajazdētu un kam nevajadzētu atrasties mājās, guvu no Anitras Toomas avīzes „Zaļi un veselīgi”. To netiekti visiem iesaku izlasīt. Tur arī par mājlietu kaitīgumu, kuru pat neapzināmies.

Lai nerastos iespaids, ka te runa par kādas izlutinātas sievas kaprīzēm, jāska, ka neesam bagāta ģimene, dzīvojam samērā ar nelieliem finanšu līdzekļiem, jo es pagaidām mājās ar diviem maziem bērniem.  Un arī divatā godīgi strādājot nekādu pasaules naudu jau nenopelna, tikai iztikšani. Un vienalga pamanos izmest šo naudu par nevajadzīgām lietām.

Un dziļi sevī ieskatoties, jau saprotu, ka cilvēkam nemaz tik daudz nav vajadzīgs. Mantu kalni smacē. Gribas svaigumu, plašumu un vienkāršību.

Jāatzīstas, ka nepatīkams ir apkārtējo netiešais spiediens – kā, jums tā nav? Ai, tas jau vecs modelis, mēs gan jaunu pirksim! Kā bez tā var dzīvot! 20gadnieces vecumam arvien attālinoties, iemācos turēties tam pretī.

Izdodas arvien labāk. Arvien biežāk es kaut ko nenopērku.

Novēlu to arī citiem.

Dienas pārdomu teksts.

"Mēs gribam bērnus, bet vienlaikus vēlamies, lai viņi mums netraucē dzīvot tāpat kā līdz šim. [..] No simts grāmatām par bērniem deviņdesmit ir par to, kā viņus apklusināt - lai neraud, lai guļ. Un tikai kādas piecas, kā ieklausīties, kā saprast, ko viņš man tagad mēģina pateikt." /Mans Mazais 01.2014/

Māsu lietas.

Mārai šobrīd ir 3 gadi un 1 mēnesis, Līnai gandrīz 6 mēneši. Un nu viņas tiešām kļuvušas par draudzenēm!

Kamēr Līna bija pavisam maziņa, Māra īpaši par viņu interesi neizrādīja, apskatījās, paglaudīja, bet citādi negāja māsai virsū. Pēdējā mēneša laikā Līnas attīstība strauji progresējusi. Viņa veļas un palēkšus kūņojas uz priekšu, ūjina un veido visvisādas skaņas, ar interesi pieķeras visam, kam tiek klāt. 

Šīs mazās māsas pārvērtības ir radījušas Mārā lielu prieku. Tadgad viņa cenšas ik brīdi tuvoties māsai. Līna atbild viņai savā valodā, smejas, ja Māra muļķojas un rāda kādus jokus. Māras skriešanu pa istabu Līna pavada ar sparīgu kāju sišanu un spiegšanu. Abām ir lielie prieki. Mārai patīk, ka Līna vēro viņu kā lielo māsu, kura visu var izdarīt un sniegt viņai pasaules gudrība, kuras pati pārvalda. Māra mēdz viņai stāstīt pašas izdomātas pasakas, rādīt savas grāmatas un nebeidzamo mantu arsenālu. 

Meiteņu saskarsmi vērojot, man dažreiz kaklā pat asaru kamols – tik mīļi tas izskatās! 

Protams, ka dažreiz Māras sirsniņā pavīd greizsirdības velniņš, jo mammas klēpis lielākoties tiek māsai. Viņa taču arī vēl esot maziņa un gribot apā! Bet tajās reizēs zinu, ak tā vairāk mana vaina, jo neesmu Mārai noregulējusi tuvības devu ar mammu pietiekamā daudzumā.

Un atliek vien man no sirds ticēt, ka manām meitām visu mūžu būs brīnišķīgas attiecības.