Domāju, ka liela daļa topošo māmiņu man piekritīs, ka labas, ērtas grūtnieču bikses ir lielisks ķēriens. Protams, ja maciņš ļauj šķirties no 25-40 Ls, tad iegādāt tādas, kā sirds vēlas, nav problēma. Tomēr esmu starp tām, kura to nevar atļauties. Tā nu jāizlīdzas ar aizlienētām no draudzenēm, vai jāpērk lietotas. Un jautrākais ir tas, ka šī prece ir savā ziņā deficīts. Piedāvājums jau gan ir, bet tas neatbilst nekādiem normālas sieviets apmēriem. Ir vai nu milzīgas virs 50 izmēra biskes, vai arī miniatūras pusaudžu grūtniecīšu bikses.
Vienas lietotas man bija izdevies nopirkt, bet tās jau savu ietilpības limitu bija izsmēlušas. Šorīt iegāju RDA lietoto apģērbu veikalā. Cerības atrast ko piemērotu pedējā laikā ir stipri sarukušas, bet vienalga ir paradums pārskatīt bikšu sadaļu. Varbūt šoreiz uzsmaida veiksme!
Un tiešām! Uz manām 6,5 mēnešu grūtniecības aprisēm kā uzlietas uzguļas tumši zilas, nenovalkātas un ļoti ērtas dzinša bikses, kas izskatās pat ļoti labi! Mani pārņem neizmērojama laimes sajūta! Jau paspēju iztēloties, kuru krekliņu vikšu pie tām klāt.
Bet šī nav mana laimīgā diena. Manas laimes asaras pārvēršas ciešanu drupās, kad pārdevēja paziņo, ka nevar šis bikses man pārdot, jo tām norauta cenu zīme. Citas ši tipa bikses veikalā maksāja no 1.20-3.00. Es izmisuma pilnā balsī skaidroju pārdevējai, cik ilgi esmu meklējusi tik labas un man piemērotas bikses. Teicu, ka varu samaksāt dubultā - 5-6 Ls. Lai tikai dod man tās bikses! Mani mēģinājumi pierunāt pārdevēju pārkāpt šos stingros HUMPALU veikala noteikumus bija nesekmīgi, lai gan mēgināju to darīt kādas 10-15 minūtes. Preces ar bojātām vai bez cenu zīmēm tiek sūtītas atpakaļ uz lielo noliktavu un šeit atpakaļ vairs nekad neatgriežas!!!
Man izmisums bija tā izaudzis, ka jau iedomājos par bikšu piesavināšanos bez atļaujas, atstājot uz letes tos 5 Ls. Un finālā tam bija mani grūtnieces asaru plūdi visa ceļa garumā līdz mājām. Un raudaju es no sirds. Protams, ka ne vīrs, ne māte, ar kuriem emocionāli dalījos šavā drausmīgajā pārdzīvojumā, nesaprata, kur vispār ir problēma un ko es te ņemos...
Paliku viena un nesaprasta savās ciešanās. Un man nav jausmas, cik ilgi tās vēl mani vajās. Varbūt līdz nākamajām laimīgi atrastajām humpalu biksēm? Ar noteikumu, ja man tās izdosies atrast tuvākā 1,5 mēneša laikā. Pēc tam jau vairs nevajadzēs...
otrdiena, 2013. gada 30. aprīlis
trešdiena, 2013. gada 10. aprīlis
Kā nezaudēt savu pirmsbērnu laiktelpu?
Es esmu mamma. Tas ir visbiežāk izmantotais un izjustais
sevis identificēšanas termins sievietei, kurai ir bērni. Zem tā ierindojami visi populārāko vecāku un
sieviešu portālu un izdevumu skartie jautājumu loki, problēmas un aktualitātes.
Ir skaidrs, ka visu turpmāko dzīvi no tā nekur nenoslēpties un to neizdzēst no
savas apziņas, jo mammas faktors nemirstīgs!
Un tagad pasaku STOP un patinu savu dzīves filmu atpakaļ
tieši līdz brīdim, kad vēl nebiju stāvoklī ar pirmo bērnu un to arī neplānoju.
Tas bija 4-5 gadus atpakaļ. Biju maģistrantūras studente, strādāju, pelnīju
tikai priekš savām vajadzībām, dzīvoju Rīgā atsevišķi no ģimenes. Mana izvēlētā
izglītošanās nozare bija visnotaļ humanitāra, lielu dzīves daļu aizņēma
literatūra, teātris, kultūras procesi utt.
Kā man patika algas dienā doties uz grāmatnīcu! Tad pārņēma
laimes trīsas. Vienmēr somā bija vairākas
aizlasītas grāmatas. Ar niezošiem nagiem ķēros pie katra jaunā uzdotā referāta
izstrādes, jo man patika tā iegrimšana tēmā.
Un tad pienāk brīdis, kad uzzini, ka gaidi mazuli. Un mani
faili pārslēdzas. Varbūt vēl ne pirmos mēnešus, jo tad vēl rakstīju maģistra
darbu. Kad tas bija aiz muguras, pilnībā izslēdzās iepriekšējās dzīves
signāllampiņas. Bija sajūta, ka tik ļoti gribu atpūsties no tā visa virpuļa, darbošanās un
iegrimt tikai bērnu pasaulē. Ar lielu entuziasmu tas arī tika darīts. Uzņemta
visa informācija, notika pievienošanās visādām vecāku socializēšanās
vietnēm. Aizritēja bērna pirmais dzīves
gads.
Tad tika nolemts, ka atgriežos darbā. Bija tāda patīkami
kņudoša sajūta, jo strādāju vietā, kas cieši saistīta ar visiem manas vecās
dzīves procesiem. Likās, ka nu varēs atkal mesties tajā visā iekšā… Bet es
maldījos.
Algas dienā tagad grāmatnīcas vietā apmeklēju bērnu veikalu,
par jaunākajām izdotajām grāmatās bieži vien uzzināju stipri novēloti. Un,
protams, ka sapnis tās iegādāties palika neīstenots.
Teātris… ak… nu jau vairs nedzīvoju Rīgā, bet Sigulda.
Lietoju sabiedrisko transportu, darbadienu vakaru izrādes man nespīdēja, jo nav
kā pēc tam tik mājās. Un teātris taču arī maksā naudu. Bet es tagad pelnu ne
tikai sev! Vecās dzīves labumi visu laiku
tika izkonkurēti ar ikdienas dzīves
steigu, maza bērna vajadzībām un jauno nu jau ģimenes budžetu.
Skumjākais ir tas, ka liela daļa no pašas rakstītā ir tāda
atrunāšanās, jo, ja es ļoti būtu pacentusies, paplānojusi un pameklējusi, risinājumi
būtu, varētu saorganizēt to teātri un
arī jauno grāmatu. Bet es nepacentos. Jo tas notiktu uz kaut kā cita rēķina. Es
izvēlējos necīnīties..
Tagad, kad jau pirmajam bērnam ir divarpus gadu, saprotu, ka
tomēr tā nevajag darīt. Es gribu cīnīties, lai manā dzīvē atgriežas kaut maza daļiņa
pirmsbērnu laiktelpas. Es neesmu tik
naiva, lai cerēt, ka izdosies to restaurēt pilnībā. Laikam to pat negribu.
Esmu izstrādājusi starta plānu:
-
Dažu ikmēneša žurnālu vietā pirkšu literatūras
mēnešrakstu;
-
Piereģistrēšos vietējā Siguldas bibliotēkā;
-
Vienkārši nopirkšu to teātra biļeti;
-
Atjaunošu paradumu regulāri skatīties 100grami kultūras;
-
Jaunajā mājvietā iegādāšos kārtīgu grāmatplauktu
un pārvedīšu no vecāku mājas savas grāmatas.
Tas būs mans neapgāžamais un izpildāmais minimums.
Neapšaubāms ir tas, ka bērni paliks par galvenajiem dzīves
procesu regulētājiem un plānu diktētājiem. Par to es neskumstu, jo man taču
patīk būt mammai. Tikai gribētos, lai esmu mamma, kurai ir svaiga intelektuālā
bagāža un plašāks redzējums. Gribētos ticēt, ka tas manus bērnus tikai
bagātinās!
Un tagad man tikai jāapbruņojas ar stipru garu un
dievpalīgu, lai izdotos izviest humanitārās vēsmas mammas pasaulē!
pirmdiena, 2013. gada 1. aprīlis
Abonēt:
Ziņas (Atom)