pirmdiena, 2014. gada 31. marts

Par ēdienu.

Šobrīd augstāki spēki manu dzīvi ievirzījuši pa ceļu, kurā pārkārtoju savu uzturu un ēšanas paradumus. Divi galvenie iemesli - mana pašsajūta un veselība, un mazās meitas Līnas (8mēn) atsevišķu pārtikas grupu nepanesība. Tad nu jau vairākus mēnešus nopietni iegrimstu informācijas laukā.

Blogā labprāt padalīšos ar informāciju, kas man šķitīs svarīga un pārdomu vērta.
Tekstus nepiedāvāšu kā vienīgo patiesību.
Tas būs mans ceļš, kā justies un dzīvot labāk.

Rotaļu stāsts

Māras vārdadienas sakarā mūsmājās ienāca koka kluči no EcoToys.
Un tad es ieraudzīju savā bērnā pavisam citu rotaļāšanos. Tā bija fantāzijas un aizrautības pilna. Vieni pēc otra tapa dažādi arhitektūras brīnumi. Prātā nenāca, ka 3gadiniecei ir tik smalka simetrijas un estētikas izjūta.
Darbošanās ar klučiem jau vairāk kā divas nedēļas pilnībā izkonkurē visas citas rotaļnodarbes. Koka būves lieliski sader ar meitas dzīvnieku figūriņu un mazo princesīšu kolekciju. Top fermas, pilis, skolas, zvērudārzi.

Tā ir spēle, ko vecākiem tikai jāvēro. Nav jāiejaucas un jānorāda, jo mūsu prāts vairs nespēj darboties tik tīri kā bērna fantāzijas lidojums.

Mans tētis (meiteņu opis) arī aizrautīgi kopā ar Māru nodevās būvdarbiem.
Līnai koka kluči ļoti labi noder vienīgo divu zobu asināšanai.

Koks ir silts un dzīvs. Mazajās rokās tas pārtop. Man par to liels prieks.

pirmdiena, 2014. gada 10. marts

Sākam BVĒ!

Atskatoties uz Māras (3g 3mēn) pirmo dzīves gadu, ar šodienas pieredzi un zināšanām, jāsecina, ka pieļāvu ne vienu vien kļūdu. Daudzās lietās vairāk paļāvos uz labo un gudro ļaužu pamācībām, nekā uz sevi un savu bērnu. Un gāja kā pa celmiem. Ēšana ir viena no šīm jomām. Māra ir kaprīza ēdāja. Patstāvīgi ēst iemācījās ļoti vēlu, visu laiku tika barota. Slikti dzēra ūdeni (tas gan par laimi ir mainījies!). Tagad zinu, ka viņai nepatika biezeņu vardarbīgā iebarošana jau no 5 mēnešu vecuma. Tas sabojāja visu viņas ēšanas entuziasmu. Arī krūts barošanu Mārai biju sabojājusi, sākot no 5 mēnešiem dodot klāt maisījumu, jo šķita, ka nav paēdis bērns. Vienkārši es neļāvos bērna vadītai zīšanai un ēšanai, gribēju, lai ēd pēc pulksteņa to ko un cik es gribu/uzskatu par labu.

Ar Līnu (7 mēn) man ir atvēries kāds pašpaļāvības kanāls. Viņa joprojām tiek zīdīta pēc pieprasījuma, dažreiz ik pēc stundas. Arī naktīs ēd. Līdz 6,5 mēnešu vecumam vispār nedomāju par Līnas papildu ēdināšanu. Man vienkārši tam nebija laika, jo ar abām meitenēm ir ko noņemties. Tagad esam sākušas bērna vadītu ēšanu.  Bez satraukuma un stresa. Līnai tik ļoti patīk, sajūsma par darbošanos ar ēdienu nav vārdos aprakstāma. Tieši tas man dod stimulu turpināt BVĒ, jo netrūkst jau to, kas šķībi skatās. Savai mammai pagaidām nemaz notaisos teikt, ka Līna tā ēd (viņa dzīvo tālu un apciemo reti, līdz ar to nav problēmu!), citādi viņa kritīs panikā un centīsies mani pāraudzināt. Arī vīramāte to vēl nezina. Pediatrei paklausīgi jau 2 mēnešus apgalvoju, ka Līna putras un biezeņus ēd ka šņakst, jo redzams, ka citu atbildi viņa nav gatava dzirdēt.

Par spīti tam visam, redzu, ka var izdoties otrai meitai iedot visai dzīvei brīnišķīgu ēšanas pieredzi.

otrdiena, 2014. gada 4. marts

Ukrainas kontekstā. No 1885. gada.

Lasot studiju kursa materiālus un kādu avīžrakstu no 1885. gada, izlasu rindas, kas liekas tik dzīvas un pulsējošas pēdējo dienu notikumu sakarā. 
Citāts pārcelts no vecās drukas.
" Bet tautas mīlestību nebūs pārspīlēt. Kur tas notiek, tā padara cilvēkus netaisnus pret citu labumiem un aklus pret pašu vainām un pāriet tautības trakulībā, kas domā, savu tautu mīlējot, vajagot otra tautu ienīdēt, priekš savas tautas gādājot, vajagot strādāt pret citu tautu. Tas tā iznāktu, kā tad, savu māju ceļot, būtu vajadzīgs tuvākā namu noplēst. Pie tādas nesaprašanas pienāk tad vēl klāt neuzticība, paša mīlība un gara augstprātība, un uguns ir gatava, kas iekarsē vienas tautas locekļus pret otras, un vētra sacelta, kas tikdaudz putekļu sagriež gaisā, ka viens otra vairs nevar ieraudzīt un patiesība paliek apslāpēta pie zemes guļot." /Kundziņš Kārlis. Tauta, tautiets, tautība. Austrums, Nr. 5 (01.05.1885)/