Un es iegrimu 20. gadsimta sākuma Amerikā, kalnos pie veca čeroki indiāņu pāra, kas audzina savu piecgadīgo mazdēlu. Zēns, kuram vecvecāki deva vārdu Mazais Koks, nokļūst īstajā pasaulē - tajā, kurā valda dabas, dzimšanas un miršanas likumi. Viņš iemācās sajust zemi, kokus, zvērus, izprast dzīves ritējuma visdziļākos likumus, cilvēku attiecības, mīlestību...
Visas lielās dzīves patiesības šeit pateiktas vienkārši un ieraudzītas maza zēna acīm. Fonā ir vēsturikie notikumi lielās depresijas laikā Amerikā.
Grāmata ir gaiša, patiesa, smeldzīga humora pilna, dziļi cilvēciskas jūtas aizskaroša. Bija nodaļas, kurās man sažņaudzās sirds un kaklā sakāpa ass kamols, kas triumfēja ar asarām.
Darbs ir tāds zaļš piemineklis čeroki cilts indiāņiem, kas līdz pēdējam ir pretojušies baltās pasaules varai un palikuši lepni un nemirstīgi savā garā.
Hmm, gribu pateikt paldies par atgādinājumu. Man plauktā arī ir šī grāmata. Dāvināta no cilvēkiem, kam darbs saistīts ar mežiem, bet ar piepildi, ka grāmata tomēr par mazu zēnu:)
AtbildētDzēst