Humanitāras atrunas

Pirms dažiem mēnešiem dalījos pārdomās, cerībās un plānos, kā kaut nedaudz saglābt savu pirmsbērnu laiktelpu – pilnībā nezaudēt saikni ar savu izglītību un dvēseles vajadzībām pēc humanitārās un kultūras pasaules. Par to variet lasīt šeit pat aprīļa tekstos.

Tad nu pienācis brīdis atskaitīties par to, ko no cerētā izdevies realizēt. Nevienu noteikti neizbrīnīs fakts, ka plāni vienmēr sākumā ir lielāki par vēlāko varēšanu, kas tiek pretnostatīta realitātei. Es neesmu izņēmums. Tomēr galīgi bešā mana atskaite nebūs. 

„Latvju Teksti” nesāpīgi (maza smeldzīte jau gan vēl ir!) aizvietojuši dažus žurnālus ikmēneša pirkumu grozā. Nevarētu gan teikt, ka man visus numurus ir izdevies izlasīt no vāka līdz vākam. Dažs nogūlis plauktā tikai daļēji izstudēts. Bet par attaisnojumu jāsaka, ka šī nu ir lasāmviela, kas prasa līdzi domāšanu. Virspusēja lasīšana nedod itin neko. Tāpēc LT lasu tikai tajos brīžos, kad zinu, ka varēšu pieteikami iedziļināties.

Visjēgpilnākā pēdējo mēnešu darbība bijusi piereģistrēšanās Siguldas bibliotēkā. Esmu jau paspējusi izlasīt dažas no grāmatām, kurām noteikti bija jābūt izlasītām (nopirkt jaunās grāmtas tomēr nav un diez vai tuvākajā laikā būs manā finanšu kapacitātē) – I. Žoludes „Sarkanos bērnus” un A. Manfeldes „ Dzimtenīti”. Starpcitu, Žoludes teksts mani „ tā paķēra”, ka esmu atnesusi mājās vienu viņas iepriekšējo grāmatu - „ Mierinājums Ādama kokam”. Tai atvēlēts nākamās lasāmgrāmatas gods.
Bibliotēkas būšanai izveidojušās divas patīkamas blakusparādības. Viena no tām – esmu sākusi veidot sarakstu – „Grāmatas, kas noteikti jāizlasa”. Ik pa laikam tam pievienoju kādu rakstudarbu, kas ienāk prātā vai kam uzduros publiskajā telpā. Neapšaubāmi, šī saraksta augšanas ātrums ir daudzas reizes lielāks par dilšanas ātrumu. Matemātiski rēķinot, tas nekad nevarētu tikt izsmelts! Un tas silda manu sirdi! Atkāpei jāmin, ka sarakstā bez pieklājīgi nopietnajiem literatūras žanriem ir arī pa kādai psiholoģiski ezotēriskai grāmatai un pa kādai „bērnkopības” ābecei . Tomēr nevaru piespiest sevi palikt tikai „smagā gala” ierakumos. Mēģinu demokrātiskā veidā ar lasāmvielu pabarot visas savā ikdienā aptvertās jomas.
Otra jaukā blakusparādība ir Bērnu literatūras nodaļas piedāvājumu. Tas, protams, Mārai! Filologa bērnam 2,5 gadi – pieklājīgs vecums, lai sāktu mīlēt grāmatas! 

Punktā par 100grami kultūras regulāru skatīšanos, esmu izpildījusies daļēji. Par laimi, tam attaisnojums ir ārēji apstākļi. Apņemšanās iesākās kopumā veiksmīgi, izdevās noskatīties (vidējā statistika) katru otro raidījumu. Tad sākās epopeja ar raidījuma raidlaikiem, tas veikli pārceļoja uz gandrīz pusnakti. Un atkal man paveicās, risinājumu dod nesen pieslēgtā Lattelecom televīzija ar visām arhīvu un ierakstīšanas būšanām. Bet prieki jau nav ilgi – klāt raidījumu vasaras brīvlaiks! Atliek vien gaidīt jauno sezonu.

Lieliska grāmatu plaukta ieviešana pašaurajā mājvietā un krājumu pārcelšana no vecāku mājas pagaidām paliek utopiskas idejas līmenī. To ir izkonkurējusi jaunākā ģimenes locekļa dzīves telpa. Grāmatas piekāpjas bērna priekšā. 

Un kā tad kultūra? Biju cerējusi paspēt noķert teātri. Neizdevās. Tā vietā pagaidām mazs bonusiņš ir Siguldas vasaras kultūrpiedāvājums. Par to pastāstīšu atsevišķi.

Pašai jau šķiet, ka tik bezcerīgi man nav gājis. Vienmēr var labāk, bet pagaidām latiņu nelieku pārak augstu, jo tā var arī gūt traumas un lūzumus!

Turpinājums notiekti kaut kad būs.