trešdiena, 2013. gada 10. aprīlis

Kā nezaudēt savu pirmsbērnu laiktelpu?



Es esmu mamma. Tas ir visbiežāk izmantotais un izjustais sevis identificēšanas termins sievietei, kurai ir bērni.  Zem tā ierindojami visi populārāko vecāku un sieviešu portālu un izdevumu skartie jautājumu loki, problēmas un aktualitātes. Ir skaidrs, ka visu turpmāko dzīvi no tā nekur nenoslēpties un to neizdzēst no savas apziņas, jo mammas faktors nemirstīgs!

Un tagad pasaku STOP un patinu savu dzīves filmu atpakaļ tieši līdz brīdim, kad vēl nebiju stāvoklī ar pirmo bērnu un to arī neplānoju. Tas bija 4-5 gadus atpakaļ. Biju maģistrantūras studente, strādāju, pelnīju tikai priekš savām vajadzībām, dzīvoju Rīgā atsevišķi no ģimenes. Mana izvēlētā izglītošanās nozare bija visnotaļ humanitāra, lielu dzīves daļu aizņēma literatūra, teātris, kultūras procesi utt.

Kā man patika algas dienā doties uz grāmatnīcu! Tad pārņēma laimes trīsas. Vienmēr somā bija  vairākas aizlasītas grāmatas. Ar niezošiem nagiem ķēros pie katra jaunā uzdotā referāta izstrādes, jo man patika tā iegrimšana tēmā. 

Un tad pienāk brīdis, kad uzzini, ka gaidi mazuli. Un mani faili pārslēdzas. Varbūt vēl ne pirmos mēnešus, jo tad vēl rakstīju maģistra darbu. Kad tas bija aiz muguras, pilnībā izslēdzās iepriekšējās dzīves signāllampiņas. Bija sajūta, ka tik ļoti gribu  atpūsties no tā visa virpuļa, darbošanās un iegrimt tikai bērnu pasaulē. Ar lielu entuziasmu tas arī tika darīts. Uzņemta visa informācija, notika pievienošanās visādām vecāku socializēšanās vietnēm.  Aizritēja bērna pirmais dzīves gads. 

Tad tika nolemts, ka atgriežos darbā. Bija tāda patīkami kņudoša sajūta, jo strādāju vietā, kas cieši saistīta ar visiem manas  vecās dzīves procesiem. Likās, ka nu varēs atkal mesties tajā visā iekšā… Bet es maldījos. 

Algas dienā tagad grāmatnīcas vietā apmeklēju bērnu veikalu, par jaunākajām izdotajām grāmatās bieži vien uzzināju stipri novēloti. Un, protams, ka sapnis tās iegādāties palika neīstenots.

Teātris… ak… nu jau vairs nedzīvoju Rīgā, bet Sigulda. Lietoju sabiedrisko transportu, darbadienu vakaru izrādes man nespīdēja, jo nav kā pēc tam tik mājās. Un teātris taču arī maksā naudu. Bet es tagad pelnu ne tikai sev! Vecās dzīves labumi visu laiku tika izkonkurēti  ar ikdienas dzīves steigu, maza bērna vajadzībām un jauno nu jau ģimenes budžetu.

Skumjākais ir tas, ka liela daļa no pašas rakstītā ir tāda atrunāšanās, jo, ja es ļoti būtu pacentusies, paplānojusi un pameklējusi, risinājumi būtu, varētu saorganizēt  to teātri un arī jauno grāmatu. Bet es nepacentos. Jo tas notiktu uz kaut kā cita rēķina. Es izvēlējos necīnīties..

Tagad, kad jau pirmajam bērnam ir divarpus gadu, saprotu, ka tomēr tā nevajag darīt. Es gribu cīnīties, lai manā dzīvē atgriežas kaut maza daļiņa pirmsbērnu laiktelpas. Es neesmu tik naiva, lai cerēt, ka izdosies to restaurēt pilnībā. Laikam to pat negribu.


Esmu izstrādājusi starta plānu:
-          Dažu ikmēneša žurnālu vietā pirkšu literatūras mēnešrakstu;
-          Piereģistrēšos vietējā Siguldas bibliotēkā;
-          Vienkārši nopirkšu to teātra biļeti;
-          Atjaunošu paradumu regulāri skatīties 100grami kultūras;
-          Jaunajā mājvietā iegādāšos kārtīgu grāmatplauktu un pārvedīšu no vecāku mājas savas grāmatas.

Tas būs mans neapgāžamais un izpildāmais minimums.



Neapšaubāms ir tas, ka bērni paliks par galvenajiem dzīves procesu regulētājiem un plānu diktētājiem. Par to es neskumstu, jo man taču patīk būt mammai. Tikai gribētos, lai esmu mamma, kurai ir svaiga intelektuālā bagāža un plašāks redzējums. Gribētos ticēt, ka tas manus bērnus tikai bagātinās!

Un tagad man tikai jāapbruņojas ar stipru garu un dievpalīgu, lai izdotos izviest humanitārās vēsmas mammas pasaulē!

7 komentāri:

  1. Šitas bija jauki. Patiešām. Un man prieks par Tavu apņemšanos. Bet... Ar šādiem rakstiem Tu mani vēlmi pēc bērniem it nemaz nepalielini :D Tas joks, protams. Taviem raktiem ar manām vēlmēm nav nekāda sakara. Varbūt.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vispār jau pie šim skaudrajām pārdomām daļēji esat vainīga Tu un Aija. Pēc jūsu ciemošanās sāku par to visu dikti daudz domāt! Un pirmais solis sperts - nopirku jaunos Latvju tekstus!

      Dzēst
  2. Ikviena mamma nonāk pie šīs atziņas - atrāk vai vēlāk, bet nonāk. Man bija 5 gadi vajadzīgi. Varu pačukstēt, ka pēc tam, kad nolem atgūt to "pirmsbērnu laikatelpu", saproti - apkārtējie to ne īsti saprot, ne īsti atbalsta un ne īsti ir priecīgi. Bet tas jau droši vien atkarīgs no laika, kurā esi tikai mamma un visus pieradini pie šīs domas. Lai izdodas!

    AtbildētDzēst
  3. Paldies, Baiba! :) Es arī ceru uz izdošanos, bet jau tagad zinu tos cilvēkus, kuriem būs savi komentāri par manu skriešanu apkārt un bērnu pamešanu novārtā :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. ja tu pati domāsi, ka pamet bērnus novārtā, tad arī citos to dzirdēsi ;)

      Dzēst
  4. Es bieži vien neiztīru grīdu, bet uzceļu kājas gaisā un palasu. Es lasu tad, kad bērns guļ ratos. Es aizliedzu sev guļamistabā lasīt žurnālus. Tur drīkst lasīt tikai grāmatas.
    Un man ir baigi labās draudzenes, kas mani ar vīru palaiž uz teātri.

    Man šķiet, ka nevajag baidīties nebūt ideālai. Man tas ir viegli - es tāda viduvējība:)

    AtbildētDzēst