Es esmu mamma. Tas ir visbiežāk izmantotais un izjustais
sevis identificēšanas termins sievietei, kurai ir bērni. Zem tā ierindojami visi populārāko vecāku un
sieviešu portālu un izdevumu skartie jautājumu loki, problēmas un aktualitātes.
Ir skaidrs, ka visu turpmāko dzīvi no tā nekur nenoslēpties un to neizdzēst no
savas apziņas, jo mammas faktors nemirstīgs!
Un tagad pasaku STOP un patinu savu dzīves filmu atpakaļ
tieši līdz brīdim, kad vēl nebiju stāvoklī ar pirmo bērnu un to arī neplānoju.
Tas bija 4-5 gadus atpakaļ. Biju maģistrantūras studente, strādāju, pelnīju
tikai priekš savām vajadzībām, dzīvoju Rīgā atsevišķi no ģimenes. Mana izvēlētā
izglītošanās nozare bija visnotaļ humanitāra, lielu dzīves daļu aizņēma
literatūra, teātris, kultūras procesi utt.
Kā man patika algas dienā doties uz grāmatnīcu! Tad pārņēma
laimes trīsas. Vienmēr somā bija vairākas
aizlasītas grāmatas. Ar niezošiem nagiem ķēros pie katra jaunā uzdotā referāta
izstrādes, jo man patika tā iegrimšana tēmā.
Un tad pienāk brīdis, kad uzzini, ka gaidi mazuli. Un mani
faili pārslēdzas. Varbūt vēl ne pirmos mēnešus, jo tad vēl rakstīju maģistra
darbu. Kad tas bija aiz muguras, pilnībā izslēdzās iepriekšējās dzīves
signāllampiņas. Bija sajūta, ka tik ļoti gribu atpūsties no tā visa virpuļa, darbošanās un
iegrimt tikai bērnu pasaulē. Ar lielu entuziasmu tas arī tika darīts. Uzņemta
visa informācija, notika pievienošanās visādām vecāku socializēšanās
vietnēm. Aizritēja bērna pirmais dzīves
gads.
Tad tika nolemts, ka atgriežos darbā. Bija tāda patīkami
kņudoša sajūta, jo strādāju vietā, kas cieši saistīta ar visiem manas vecās
dzīves procesiem. Likās, ka nu varēs atkal mesties tajā visā iekšā… Bet es
maldījos.
Algas dienā tagad grāmatnīcas vietā apmeklēju bērnu veikalu,
par jaunākajām izdotajām grāmatās bieži vien uzzināju stipri novēloti. Un,
protams, ka sapnis tās iegādāties palika neīstenots.
Teātris… ak… nu jau vairs nedzīvoju Rīgā, bet Sigulda.
Lietoju sabiedrisko transportu, darbadienu vakaru izrādes man nespīdēja, jo nav
kā pēc tam tik mājās. Un teātris taču arī maksā naudu. Bet es tagad pelnu ne
tikai sev! Vecās dzīves labumi visu laiku
tika izkonkurēti ar ikdienas dzīves
steigu, maza bērna vajadzībām un jauno nu jau ģimenes budžetu.
Skumjākais ir tas, ka liela daļa no pašas rakstītā ir tāda
atrunāšanās, jo, ja es ļoti būtu pacentusies, paplānojusi un pameklējusi, risinājumi
būtu, varētu saorganizēt to teātri un
arī jauno grāmatu. Bet es nepacentos. Jo tas notiktu uz kaut kā cita rēķina. Es
izvēlējos necīnīties..
Tagad, kad jau pirmajam bērnam ir divarpus gadu, saprotu, ka
tomēr tā nevajag darīt. Es gribu cīnīties, lai manā dzīvē atgriežas kaut maza daļiņa
pirmsbērnu laiktelpas. Es neesmu tik
naiva, lai cerēt, ka izdosies to restaurēt pilnībā. Laikam to pat negribu.
Esmu izstrādājusi starta plānu:
-
Dažu ikmēneša žurnālu vietā pirkšu literatūras
mēnešrakstu;
-
Piereģistrēšos vietējā Siguldas bibliotēkā;
-
Vienkārši nopirkšu to teātra biļeti;
-
Atjaunošu paradumu regulāri skatīties 100grami kultūras;
-
Jaunajā mājvietā iegādāšos kārtīgu grāmatplauktu
un pārvedīšu no vecāku mājas savas grāmatas.
Tas būs mans neapgāžamais un izpildāmais minimums.
Neapšaubāms ir tas, ka bērni paliks par galvenajiem dzīves
procesu regulētājiem un plānu diktētājiem. Par to es neskumstu, jo man taču
patīk būt mammai. Tikai gribētos, lai esmu mamma, kurai ir svaiga intelektuālā
bagāža un plašāks redzējums. Gribētos ticēt, ka tas manus bērnus tikai
bagātinās!
Un tagad man tikai jāapbruņojas ar stipru garu un
dievpalīgu, lai izdotos izviest humanitārās vēsmas mammas pasaulē!
Šitas bija jauki. Patiešām. Un man prieks par Tavu apņemšanos. Bet... Ar šādiem rakstiem Tu mani vēlmi pēc bērniem it nemaz nepalielini :D Tas joks, protams. Taviem raktiem ar manām vēlmēm nav nekāda sakara. Varbūt.
AtbildētDzēstVispār jau pie šim skaudrajām pārdomām daļēji esat vainīga Tu un Aija. Pēc jūsu ciemošanās sāku par to visu dikti daudz domāt! Un pirmais solis sperts - nopirku jaunos Latvju tekstus!
DzēstIkviena mamma nonāk pie šīs atziņas - atrāk vai vēlāk, bet nonāk. Man bija 5 gadi vajadzīgi. Varu pačukstēt, ka pēc tam, kad nolem atgūt to "pirmsbērnu laikatelpu", saproti - apkārtējie to ne īsti saprot, ne īsti atbalsta un ne īsti ir priecīgi. Bet tas jau droši vien atkarīgs no laika, kurā esi tikai mamma un visus pieradini pie šīs domas. Lai izdodas!
AtbildētDzēstikviena ir pārspīlējums ;)
DzēstPaldies, Baiba! :) Es arī ceru uz izdošanos, bet jau tagad zinu tos cilvēkus, kuriem būs savi komentāri par manu skriešanu apkārt un bērnu pamešanu novārtā :)
AtbildētDzēstja tu pati domāsi, ka pamet bērnus novārtā, tad arī citos to dzirdēsi ;)
DzēstEs bieži vien neiztīru grīdu, bet uzceļu kājas gaisā un palasu. Es lasu tad, kad bērns guļ ratos. Es aizliedzu sev guļamistabā lasīt žurnālus. Tur drīkst lasīt tikai grāmatas.
AtbildētDzēstUn man ir baigi labās draudzenes, kas mani ar vīru palaiž uz teātri.
Man šķiet, ka nevajag baidīties nebūt ideālai. Man tas ir viegli - es tāda viduvējība:)