Grūtnieces asaras "otro roku" veikalā

Domāju, ka liela daļa topošo māmiņu man piekritīs, ka labas, ērtas grūtnieču bikses ir lielisks ķēriens. Protams, ja maciņš ļauj šķirties no 25-40 Ls, tad iegādāt tādas, kā sirds vēlas, nav problēma. Tomēr esmu starp tām, kura to nevar atļauties. Tā nu jāizlīdzas ar aizlienētām no draudzenēm, vai jāpērk lietotas. Un jautrākais ir tas, ka šī prece ir savā ziņā deficīts. Piedāvājums jau gan ir, bet tas neatbilst nekādiem normālas sieviets apmēriem. Ir vai nu milzīgas virs 50 izmēra biskes, vai arī miniatūras pusaudžu grūtniecīšu bikses.

Vienas lietotas man bija izdevies nopirkt, bet tās jau savu ietilpības limitu bija izsmēlušas. Šorīt iegāju RDA lietoto apģērbu veikalā. Cerības atrast ko piemērotu pedējā laikā ir stipri sarukušas, bet vienalga ir paradums pārskatīt bikšu sadaļu. Varbūt šoreiz uzsmaida veiksme!

Un tiešām! Uz manām 6,5 mēnešu grūtniecības aprisēm kā uzlietas uzguļas tumši zilas, nenovalkātas un ļoti ērtas dzinša bikses, kas izskatās pat ļoti labi! Mani pārņem neizmērojama laimes sajūta! Jau paspēju iztēloties, kuru krekliņu vikšu pie tām klāt.

Bet šī nav mana laimīgā diena. Manas laimes asaras pārvēršas ciešanu drupās, kad pārdevēja paziņo, ka nevar šis bikses man pārdot, jo tām norauta cenu zīme. Citas ši tipa bikses veikalā maksāja no 1.20-3.00. Es izmisuma pilnā balsī skaidroju pārdevējai, cik ilgi esmu meklējusi tik labas un man piemērotas bikses. Teicu, ka varu samaksāt dubultā - 5-6 Ls. Lai tikai dod man tās bikses! Mani mēģinājumi pierunāt pārdevēju pārkāpt šos stingros HUMPALU veikala noteikumus bija nesekmīgi, lai gan mēgināju to darīt kādas 10-15 minūtes. Preces ar bojātām vai bez cenu zīmēm tiek sūtītas atpakaļ uz lielo noliktavu un šeit atpakaļ vairs nekad neatgriežas!!!

Man izmisums bija tā izaudzis, ka jau iedomājos par bikšu piesavināšanos bez atļaujas, atstājot uz letes tos 5 Ls. Un finālā tam bija mani grūtnieces asaru plūdi visa ceļa garumā līdz mājām. Un raudaju es no sirds. Protams, ka ne vīrs, ne māte, ar kuriem emocionāli dalījos šavā drausmīgajā pārdzīvojumā, nesaprata, kur vispār ir problēma un ko es te ņemos...

Paliku viena un nesaprasta savās ciešanās. Un man nav jausmas, cik ilgi tās vēl mani vajās. Varbūt līdz nākamajām laimīgi atrastajām humpalu biksēm? Ar noteikumu, ja man tās izdosies atrast tuvākā 1,5 mēneša laikā. Pēc tam jau vairs nevajadzēs...

Kā nezaudēt savu pirmsbērnu laiktelpu?

Es esmu mamma. Tas ir visbiežāk izmantotais un izjustais sevis identificēšanas termins sievietei, kurai ir bērni.  Zem tā ierindojami visi populārāko vecāku un sieviešu portālu un izdevumu skartie jautājumu loki, problēmas un aktualitātes. Ir skaidrs, ka visu turpmāko dzīvi no tā nekur nenoslēpties un to neizdzēst no savas apziņas, jo mammas faktors nemirstīgs!

Un tagad pasaku STOP un patinu savu dzīves filmu atpakaļ tieši līdz brīdim, kad vēl nebiju stāvoklī ar pirmo bērnu un to arī neplānoju. Tas bija 4-5 gadus atpakaļ. Biju maģistrantūras studente, strādāju, pelnīju tikai priekš savām vajadzībām, dzīvoju Rīgā atsevišķi no ģimenes. Mana izvēlētā izglītošanās nozare bija visnotaļ humanitāra, lielu dzīves daļu aizņēma literatūra, teātris, kultūras procesi utt.

Kā man patika algas dienā doties uz grāmatnīcu! Tad pārņēma laimes trīsas. Vienmēr somā bija  vairākas aizlasītas grāmatas. Ar niezošiem nagiem ķēros pie katra jaunā uzdotā referāta izstrādes, jo man patika tā iegrimšana tēmā. 

Un tad pienāk brīdis, kad uzzini, ka gaidi mazuli. Un mani faili pārslēdzas. Varbūt vēl ne pirmos mēnešus, jo tad vēl rakstīju maģistra darbu. Kad tas bija aiz muguras, pilnībā izslēdzās iepriekšējās dzīves signāllampiņas. Bija sajūta, ka tik ļoti gribu  atpūsties no tā visa virpuļa, darbošanās un iegrimt tikai bērnu pasaulē. Ar lielu entuziasmu tas arī tika darīts. Uzņemta visa informācija, notika pievienošanās visādām vecāku socializēšanās vietnēm.  Aizritēja bērna pirmais dzīves gads. 

Tad tika nolemts, ka atgriežos darbā. Bija tāda patīkami kņudoša sajūta, jo strādāju vietā, kas cieši saistīta ar visiem manas  vecās dzīves procesiem. Likās, ka nu varēs atkal mesties tajā visā iekšā… Bet es maldījos. 

Algas dienā tagad grāmatnīcas vietā apmeklēju bērnu veikalu, par jaunākajām izdotajām grāmatās bieži vien uzzināju stipri novēloti. Un, protams, ka sapnis tās iegādāties palika neīstenots.

Teātris… ak… nu jau vairs nedzīvoju Rīgā, bet Sigulda. Lietoju sabiedrisko transportu, darbadienu vakaru izrādes man nespīdēja, jo nav kā pēc tam tik mājās. Un teātris taču arī maksā naudu. Bet es tagad pelnu ne tikai sev! Vecās dzīves labumi visu laiku tika izkonkurēti  ar ikdienas dzīves steigu, maza bērna vajadzībām un jauno nu jau ģimenes budžetu.

Skumjākais ir tas, ka liela daļa no pašas rakstītā ir tāda atrunāšanās, jo, ja es ļoti būtu pacentusies, paplānojusi un pameklējusi, risinājumi būtu, varētu saorganizēt  to teātri un arī jauno grāmatu. Bet es nepacentos. Jo tas notiktu uz kaut kā cita rēķina. Es izvēlējos necīnīties..

Tagad, kad jau pirmajam bērnam ir divarpus gadu, saprotu, ka tomēr tā nevajag darīt. Es gribu cīnīties, lai manā dzīvē atgriežas kaut maza daļiņa pirmsbērnu laiktelpas. Es neesmu tik naiva, lai cerēt, ka izdosies to restaurēt pilnībā. Laikam to pat negribu.

Esmu izstrādājusi starta plānu:

-          Dažu ikmēneša žurnālu vietā pirkšu literatūras mēnešrakstu;

-          Piereģistrēšos vietējā Siguldas bibliotēkā;

-          Vienkārši nopirkšu to teātra biļeti;

-          Atjaunošu paradumu regulāri skatīties 100grami kultūras;

-          Jaunajā mājvietā iegādāšos kārtīgu grāmatplauktu un pārvedīšu no vecāku mājas savas grāmatas.

Tas būs mans neapgāžamais un izpildāmais minimums.

Neapšaubāms ir tas, ka bērni paliks par galvenajiem dzīves procesu regulētājiem un plānu diktētājiem. Par to es neskumstu, jo man taču patīk būt mammai. Tikai gribētos, lai esmu mamma, kurai ir svaiga intelektuālā bagāža un plašāks redzējums. Gribētos ticēt, ka tas manus bērnus tikai bagātinās!

Un tagad man tikai jāapbruņojas ar stipru garu un dievpalīgu, lai izdotos izviest humanitārās vēsmas mammas pasaulē!

Lieldienu kadrs

Kopā ar meitu uzcakojām mazu olu groziņu, kurš tika aiznest ciemkukulī omītei!

Play-Doh prieks un posts

Vislabāko domu vadīta meitai (2 gadi 3 mēneši) dzimšanas dienā pirms pāris mēnešiem nopirku veidojamo masu Play-Doh, veselas 3 bundžiņas. Un kam gan varēja ienākt prātā, ka šī jaunā lietiņa kļūs par mūsmājas itin biežu strīdus objektu? Un pēc kāda laika man radīsies nožēla, ka to vispār nopirku!!!

Pirmkārt, jau motivācija pirkumam bija, ka bērnam vajag darboties ar rokām, pirkstiņiem, attīstīt iztēli, fantāziju. To visu Play-Doh lieliski nodrošina. Mārai ļoti patīk ar to darboties.

Vienīgi šim procesam ir PĀRĀK daudz vecākiem grūti panesamu blakusefektu.

1. Māra prot masu saplucināt mikroskopiski sīkos gabaliņos un tos izkaisīt pa visu māju. Sāpīgākais ir paklājs un aplipinātās zeķu apakšas. Kopumā tas vēl nav tas traģiskākais un vispārējo mājas ne-kārtību īpaši nemaina.

2. Vajadzība darboties ar Play-Doh viņai bieži rodas "vispareizākajos" brīžos. Piemēram pus stundu pirms došanās uz bērnudārzu. Mēģinājumi atrunāt no tā ir bezcerīgi, nekas tajā brīdī nevar aizvietot šo vēlmi.

3. ... un nopietnākais blakusefekts, ko atklājām tikai pēc kāda mēneša - meita to ĒD!!!

Vīrs jau ir ļoti kategorisks, saka, ka vispār jāvāc tas "mēsls" no mājas projām.
Es kā mīkstas sirds īpašniece esmu parasti pielaidīga, mēģinu stāstīt, ka to nevar ēst, un mētāt pa visu māju. Ka vajag vienā vietiņā darboties un taisīt kaut ko. Meita ar asarām acīs sola, ka spēlēsies godīgi un nebāzīs mutē. Tomēr šie solījumi pagaist jau pēc minūtes!

Katru reizi, kad izdzirdu tekstu: " Mammu, gribu mīkliņu(tā viņa dēvē Play-doh)!" man atkal dziļi jānopūšas un jāgatavojas strīdiem. Kad situācija jau ir nekontrolējama, parasti cenšos to savākt un nolikt, tad ir asaras un kliedzieni, lai atdod!

Es, protams, ar prātu saprotu bērna vēlmi izpausties un darboties.

Bet kāpēc mums, vecākiem, to ir tik grūti pieņemt?

Play-Doh vēl joprojām nav izvākts no mūsu mājas, jo dziļi sirdī man tas nešķiet pareizi. Zinu, ka problēma jau ir manā attieksmē, nevis bērnā un Play-Dohā.

Vienīgais, ko tagad praktizēju, nolieku to pēc iespējas neredzamākā vietā, lai viņa retāk atcerētos par  tā eksistenci! Tas darbojas :) Play-Doh kari ir kļuvuši retāki!
 

Kā mums garšoja Augļu kubi?

Pirms pāris dienām kādā blogā izlasīju par Latvijā ražotajiem saldumiem - Augļu kubiem. Ekoloģiski, dabiski un pilnīga Latvijas prece! Tā nu vakardien nolēmu paskatīties veikalā Pienavīrs, cik tad maksā šis eko saldums. Pirmajā brīdī cena šķiet iespaidīga - bez dažiem santīmiem gandrīz 3 Ls. (precīzāk - 2.78) Tomēr nolēmu, ka vajag pamēģināt! Izvēlējos Aveņu kubus (vēl ir melleņu un upeņu).

Galvenā doma bija, ka tā būtu laba alternatīva ierastajiem saldumiem divgadīgajai meitai. Viņai tiešām garšoja, jo kubiem ir patīkama konsitence - atgādina želejkonfektes, varbūt nedaudz stingrāki, bet zobus nelauž.

Protams, apzinos, ka nevaru atļauties katru dienu pirkt meitai šādu našķa kasti, bet tā ir patīkama pārmaiņa. Un nedēļā vienu notiekti var nopirkt, jo kubiņus var sadalīt vairākām dienām. Manai meitai pietiktu kādām trīs dienām.

Šī izmēģinājuma kaste pazuda ātri, jo pietiekami veikla bija arī vīra roka, kuru pavadīja teksts Kas tas tāds? Un roka kastītē paviesojās vairākas reizes.. Un jūs jau zināt, ka tēta roka stipri atšķiras no mazas divgadnieka rociņas :)

Piesaistīja pārdomātais iesaiņojums, produkts labi noder dāvināšanai!

Nākamajā reizē notiekti nopirkšu upeņu kubus!

Secinājums - tas ir īpašs našķis vai laba dāvaniņa kādam jaukam cilvēkam. Protams, ja maciņš ļauj, var mēģināt ar tādām kastītēm apbruņoties arī skatoties seriālu, bet  es laikam tādiem nolūkiem izvēlētos kādu lētāku (arī pēc iespējas veselīgu) našķi!

Prieks par šādu gardumu!
Bērnam arī prieks :)

Mazā Koka izglītība.

Šī Foresta Kārtera grāmata Mazā Koka izglītība pie manis atnāca it kā nejauši jauši. Kādā prese izdevumā tā bija pieminēta, bet nebija nekādu norāžu par tās saturu. Tomēr nosaukums iespiedās atmiņā un nolēmu to sameklēt.

Un es iegrimu 20. gadsimta sākuma Amerikā, kalnos pie veca čeroki indiāņu pāra, kas audzina savu piecgadīgo mazdēlu. Zēns, kuram vecvecāki deva vārdu Mazais Koks, nokļūst īstajā pasaulē - tajā, kurā valda dabas, dzimšanas un miršanas likumi. Viņš iemācās sajust zemi, kokus, zvērus, izprast dzīves ritējuma visdziļākos likumus, cilvēku attiecības, mīlestību...

Visas lielās dzīves patiesības šeit pateiktas vienkārši un ieraudzītas maza zēna acīm. Fonā ir vēsturikie notikumi lielās depresijas laikā Amerikā.

Grāmata ir gaiša, patiesa, smeldzīga humora pilna, dziļi cilvēciskas jūtas aizskaroša. Bija nodaļas, kurās man sažņaudzās sirds un kaklā sakāpa ass kamols, kas triumfēja ar asarām.

Darbs ir tāds zaļš piemineklis čeroki cilts indiāņiem, kas līdz pēdējam ir pretojušies baltās pasaules varai un palikuši lepni un nemirstīgi savā garā.

Vasaras pieturas

Dienas kopš pavasara ir paātrinājušas ritējumu diezgan pamatīgi. Ārējie procesi atgādinājuši rosību skudru pūznī.

Esmu paspējusi oficiāli iekļūt sievas kārtā. Turpinājusi vienlaicīgi strādāt Rīgā, dzīvot Piebalgā un Siguldā. Jūlijs ir bijis īsts laika menedžmenta paraugs. Un augusts... remonti, pakošanās, šķirošana, pārcelšanās - rezultātā atgriežamies jaunā mājvietā Siguldā. Piebalgas māja tagad atkal ir vieta, kur ciemoties pie manas mammas, Māras omes, krustmātes un citiem radiem, smelties spēku.

Protams, ka mēs tagad kā lepnie pilsētnieki turpināsim ēst lauku dārzu labumus :)

Apbrīnojami ir tas, ka apgriezti proporcionāli ārējai kņadai, manā iekšiņā iestājas arvien lielāks miers un rāmums. Pieņemu, ka tas saistīts ar sadzīves sakārtošanos, vecā izvētīšanu un atmešanu, savas mazās ģimenītes stiprināšanos. Un varbūt arī rudens tuvošanās domas padara lēnākas...

Sāk gribēties siltu tēju, ieritināšanos zem segas, grāmatu lasīšanu (to jau esmu atsākusi darīt, braucot uz darbu vilcienā)...

Šī vasara man bija zibsnis. Bet ļoti nozīmīgs un jēgpilns.

Pēc godīgām pārdomām sev atzinos, ka esmu bijusi aizmaldījusies. Paļāvusies ārējam haosam un citu ietekmēm. Lietām, kas nav manas. Un tieši pēdējos mēnešos sāku atrast atpakaļ ceļu pie sevis tādas, kāda sev patīku! Darbs ir meditācija.

"Es dzīvošu ar pārliecību, ka pasaule allaž būs man labvēlīga, ja vien sniegšu tai visu labāko, kas ir manī."

laimīgi jums visiem :)