Ukrainas kontekstā. No 1885. gada.

Lasot studiju kursa materiālus un kādu avīžrakstu no 1885. gada, izlasu rindas, kas liekas tik dzīvas un pulsējošas pēdējo dienu notikumu sakarā. 
Citāts pārcelts no vecās drukas.
" Bet tautas mīlestību nebūs pārspīlēt. Kur tas notiek, tā padara cilvēkus netaisnus pret citu labumiem un aklus pret pašu vainām un pāriet tautības trakulībā, kas domā, savu tautu mīlējot, vajagot otra tautu ienīdēt, priekš savas tautas gādājot, vajagot strādāt pret citu tautu. Tas tā iznāktu, kā tad, savu māju ceļot, būtu vajadzīgs tuvākā namu noplēst. Pie tādas nesaprašanas pienāk tad vēl klāt neuzticība, paša mīlība un gara augstprātība, un uguns ir gatava, kas iekarsē vienas tautas locekļus pret otras, un vētra sacelta, kas tikdaudz putekļu sagriež gaisā, ka viens otra vairs nevar ieraudzīt un patiesība paliek apslāpēta pie zemes guļot." /Kundziņš Kārlis. Tauta, tautiets, tautība. Austrums, Nr. 5 (01.05.1885)/

Vākt, pirkt, krāt – šķirot, atdot, izmest.

Tāds ir cikls, ko lietas piedzīvo manā mājā. 

Bet jāsāk ar atskatu iepriekšējās paaudzē. Mana mamma ir nelabojama vācēja un krājēja. Viņas mājā ir neskaitāmas vietas, kur saliktas mantas, kuras, viņasprāt, kaut kad noteikti vajadzēs. Lielākā daļa no tām ir bojātas un nedarbojas. Bet runa nav tikai par ierīcēm. Arī par grāmatām, apģērbu, apaviem, žurnāliem utt. Šo mammas īpatnību saistu ar to, ka augusi laikā, kad nekā jau īsti nebija, rocība maza, iespējas nopirkt labas lietas nebija. Kad viņa sāka pati pelnīt naudu, pirka, ko nu vien padomju veikali piedāvāja, arī to, kas varbūt nebija vajadzīgs. Viņa izveidojās par vācēju un krājēju. 

Kad savos pusaudzes gados sāku apzināties šo problēmu mājās, rosināju izkrāmēt kambarus, sašķirot lietas un lielu daļu izvākt no mājas. Mani periodiskie centieni daudzu gadu garumā cietuši pilnīgu sakāvi, jo neko vairāk par kaudzīti briesmīgu padomju grāmatu un žurnālu nav izdevies aizvākt. Dažreiz kāds apģērbs tiek izmantots par lupatu un tad izsviests. 

Tagad vairs šajā jautājumā nejaucos, jo jau dažus gadus dzīvoju atsevišķi ar vīru un bērniem. Un tad nu varu pavērot pat sevi. Taisnīgi gan ir atzīt, ka šis tas mantojumā man nācis. Viens niķis ir nespēja attiekties, ja kāds grib atdot kaut ko, ko pašam vairs nevajag. Brauc ciemos, pie reizes atved maisiņu ar drēbēm vai mantām, gan jau noderēšot. Un es paņemu, nolieku kaut kur. Gandrīz nekad atdotais nav bijis vajadzīgs. Protams, ir lietas, kuru atdošanu pati esmu sarunājusi, jo tās bijušas nepieciešams. Lielākoties tas bijis bērnu apģērbs un aprūpes lietas.

Runa gan nav tikai par netīši ieklīdušām lietām, bet arī apzināti pirktām. Mūsdienu patērētāju slimība vajā arī mani. Veikalā reibst galva, liekas, ka viss ir vajadzīgs, labs un noteikti jānopērk. Pēdējos gados gan vairs nav tik traki, jo esmu izglītojusies šajā jomā, vairāk zinu, kādas briesmu lietas grib cilvēkiem pārdot. Tomēr gadās grēki. Tā mājās atceļo kārtējā bērnu manta, kura pēc dažām dienām jau nav interesanta, skaista krūzīte, lai gan plauktā vairs nav vietas, un daudz kas cits.

Kādu laiku šāda veidā mana māja pildās. Lēnām rodas arvien nospiedošāka sajūta, kaitina kaudzes un skapja durvis, kas sprāgst vaļā.

Kulminācija ir revīzija. Kā reizi tāda man sākās pirms dažām nedēļām. Lai aizrautībā neiztīrītu māju par daudz, nolēmu katru nedēļu lēnām sagatavot vienu maisu ar lietām, kas jāaizvāc no mājas. Šonedēļ uz Sarkano krustu aiznesu maisu ar bēbīšu drēbītēm, kuras Līnai un Mārai nav vajadzīgas. Labākās jau biju atdevusi draudzenei, tā kā šo nebija žēl.

Katrs maiss, kas pamet māju, ļauj man vieglāk elpot, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Labu un zinošu informāciju par to, kam vajazdētu un kam nevajadzētu atrasties mājās, guvu no Anitras Toomas avīzes „Zaļi un veselīgi”. To netiekti visiem iesaku izlasīt. Tur arī par mājlietu kaitīgumu, kuru pat neapzināmies.

Lai nerastos iespaids, ka te runa par kādas izlutinātas sievas kaprīzēm, jāska, ka neesam bagāta ģimene, dzīvojam samērā ar nelieliem finanšu līdzekļiem, jo es pagaidām mājās ar diviem maziem bērniem.  Un arī divatā godīgi strādājot nekādu pasaules naudu jau nenopelna, tikai iztikšani. Un vienalga pamanos izmest šo naudu par nevajadzīgām lietām.

Un dziļi sevī ieskatoties, jau saprotu, ka cilvēkam nemaz tik daudz nav vajadzīgs. Mantu kalni smacē. Gribas svaigumu, plašumu un vienkāršību.

Jāatzīstas, ka nepatīkams ir apkārtējo netiešais spiediens – kā, jums tā nav? Ai, tas jau vecs modelis, mēs gan jaunu pirksim! Kā bez tā var dzīvot! 20gadnieces vecumam arvien attālinoties, iemācos turēties tam pretī.

Izdodas arvien labāk. Arvien biežāk es kaut ko nenopērku.

Novēlu to arī citiem.

Dienas pārdomu teksts.

"Mēs gribam bērnus, bet vienlaikus vēlamies, lai viņi mums netraucē dzīvot tāpat kā līdz šim. [..] No simts grāmatām par bērniem deviņdesmit ir par to, kā viņus apklusināt - lai neraud, lai guļ. Un tikai kādas piecas, kā ieklausīties, kā saprast, ko viņš man tagad mēģina pateikt." /Mans Mazais 01.2014/

Māsu lietas.

Mārai šobrīd ir 3 gadi un 1 mēnesis, Līnai gandrīz 6 mēneši. Un nu viņas tiešām kļuvušas par draudzenēm!

Kamēr Līna bija pavisam maziņa, Māra īpaši par viņu interesi neizrādīja, apskatījās, paglaudīja, bet citādi negāja māsai virsū. Pēdējā mēneša laikā Līnas attīstība strauji progresējusi. Viņa veļas un palēkšus kūņojas uz priekšu, ūjina un veido visvisādas skaņas, ar interesi pieķeras visam, kam tiek klāt. 

Šīs mazās māsas pārvērtības ir radījušas Mārā lielu prieku. Tadgad viņa cenšas ik brīdi tuvoties māsai. Līna atbild viņai savā valodā, smejas, ja Māra muļķojas un rāda kādus jokus. Māras skriešanu pa istabu Līna pavada ar sparīgu kāju sišanu un spiegšanu. Abām ir lielie prieki. Mārai patīk, ka Līna vēro viņu kā lielo māsu, kura visu var izdarīt un sniegt viņai pasaules gudrība, kuras pati pārvalda. Māra mēdz viņai stāstīt pašas izdomātas pasakas, rādīt savas grāmatas un nebeidzamo mantu arsenālu. 

Meiteņu saskarsmi vērojot, man dažreiz kaklā pat asaru kamols – tik mīļi tas izskatās! 

Protams, ka dažreiz Māras sirsniņā pavīd greizsirdības velniņš, jo mammas klēpis lielākoties tiek māsai. Viņa taču arī vēl esot maziņa un gribot apā! Bet tajās reizēs zinu, ak tā vairāk mana vaina, jo neesmu Mārai noregulējusi tuvības devu ar mammu pietiekamā daudzumā.

Un atliek vien man no sirds ticēt, ka manām meitām visu mūžu būs brīnišķīgas attiecības.

Mammu, ko ēd vaboles?

Tāds īsts kāpēcīša sindroms Mārai vēl nav sācies, bet ir sajūta, ka tas strauji tuvojas. Tā priekšvēstnesis  ir nenogurstošs jautājums ar mainīgo vārdu – ko ēd + kāda dzīvnieka vai radības nosaukums? Piemēram, ko ēd zirgi? ko ēd lāči? ko ēd taureņi? ko ēd krokodili? Un tā viņa var turpināt bezgalīgi izdomāt visdažādākās pasaules būtnes, par kurām uzdot šo jautājumu.
Mums ar vīru šī Māras spēle uztur radošo domu pastāvīgā spriedzē, jo ļoti bieži apspriežamais dzīvnieks vai radība nav no vieglajām. Nākas pakustināt pelēkās šūniņas un izdomu. Vai jūs ikdienā esat aizdomājušies, no kā pārtiek skudras, vaboles, taureņi? Pirmajā mirklī nemaz nav tik viegli atbildēt... Māra prot meistarīgi izdomāt tādu jautājumu, kas dara vecākus domīgus :)
Vispār Mārai ļoti patīk dažādas pārraides par dzīvniekiem. Tās viņa lielākoties skatās kopā ar tēti, tad abi apspriež redzēto, Māra uzdod dažādus jautājumus un arī komentē pārraidi. Un reizēm man atliek vien brīnīties, cik gan ļoti 2,5 gadus vecs bērns var būt loģiski domājošs, uzmanīgs un ieinteresēts apkārtējā pasaulē.
Par to man nerimstošs prieks.

Svētdienas kultūrkadri (14.07.)

Kamēr vēl ir laiks un puncis ir ar mani, cenšos nepaslinkot un baudīt to, kas veselīga gājiena attālumā tiek piedāvāts manā pilsētā Siguldā (lai nepavainojas Piebalga, pie tevis vienmēr būs manas sirds mājas!).

Jau otro svētdienu baudīju lielisku mūziku Siguldas Jaunās pils parkā. Tur Muzikālās brokastis. Pagājušajā svētdienā ausis priecēja Sinfonietta Rīga mūziķi, šosvētdien - baritons Kalvis Kalniņš un pianiste Ērika Apeine.Pasākuma ideja un atmosfēra lieliska. Droši ar visiem bērniem var iekārtoties zālītē uz segas, uzkost ko līdzpaņemtu un baudīt mūziku. Un par baltu velti :) Atliek vien tik kā svētdienas rītā izrosīties ārā no mājas. Nākamsvētdien (21.07.) varēs brokastot kopā ar Vidzemes Kamerorķestri un diriģentu A. Veismani! Laipni aicināti!

Otrs šīs svētdienas kultūrgabaliņš bija Kristīnes Luīzes Avotiņas krāšņās un vasarīgās izstādes Dārzs apskate galerijā Tornis.

Un nobeigumā - ziedi no Siguldas dārziem!

Lai jums kulturāla vasaras otrā puse!

Humanitāras atrunas

Pirms dažiem mēnešiem dalījos pārdomās, cerībās un plānos, kā kaut nedaudz saglābt savu pirmsbērnu laiktelpu – pilnībā nezaudēt saikni ar savu izglītību un dvēseles vajadzībām pēc humanitārās un kultūras pasaules. Par to variet lasīt šeit pat aprīļa tekstos.

Tad nu pienācis brīdis atskaitīties par to, ko no cerētā izdevies realizēt. Nevienu noteikti neizbrīnīs fakts, ka plāni vienmēr sākumā ir lielāki par vēlāko varēšanu, kas tiek pretnostatīta realitātei. Es neesmu izņēmums. Tomēr galīgi bešā mana atskaite nebūs. 

„Latvju Teksti” nesāpīgi (maza smeldzīte jau gan vēl ir!) aizvietojuši dažus žurnālus ikmēneša pirkumu grozā. Nevarētu gan teikt, ka man visus numurus ir izdevies izlasīt no vāka līdz vākam. Dažs nogūlis plauktā tikai daļēji izstudēts. Bet par attaisnojumu jāsaka, ka šī nu ir lasāmviela, kas prasa līdzi domāšanu. Virspusēja lasīšana nedod itin neko. Tāpēc LT lasu tikai tajos brīžos, kad zinu, ka varēšu pieteikami iedziļināties.

Visjēgpilnākā pēdējo mēnešu darbība bijusi piereģistrēšanās Siguldas bibliotēkā. Esmu jau paspējusi izlasīt dažas no grāmatām, kurām noteikti bija jābūt izlasītām (nopirkt jaunās grāmtas tomēr nav un diez vai tuvākajā laikā būs manā finanšu kapacitātē) – I. Žoludes „Sarkanos bērnus” un A. Manfeldes „ Dzimtenīti”. Starpcitu, Žoludes teksts mani „ tā paķēra”, ka esmu atnesusi mājās vienu viņas iepriekšējo grāmatu - „ Mierinājums Ādama kokam”. Tai atvēlēts nākamās lasāmgrāmatas gods.
Bibliotēkas būšanai izveidojušās divas patīkamas blakusparādības. Viena no tām – esmu sākusi veidot sarakstu – „Grāmatas, kas noteikti jāizlasa”. Ik pa laikam tam pievienoju kādu rakstudarbu, kas ienāk prātā vai kam uzduros publiskajā telpā. Neapšaubāmi, šī saraksta augšanas ātrums ir daudzas reizes lielāks par dilšanas ātrumu. Matemātiski rēķinot, tas nekad nevarētu tikt izsmelts! Un tas silda manu sirdi! Atkāpei jāmin, ka sarakstā bez pieklājīgi nopietnajiem literatūras žanriem ir arī pa kādai psiholoģiski ezotēriskai grāmatai un pa kādai „bērnkopības” ābecei . Tomēr nevaru piespiest sevi palikt tikai „smagā gala” ierakumos. Mēģinu demokrātiskā veidā ar lasāmvielu pabarot visas savā ikdienā aptvertās jomas.
Otra jaukā blakusparādība ir Bērnu literatūras nodaļas piedāvājumu. Tas, protams, Mārai! Filologa bērnam 2,5 gadi – pieklājīgs vecums, lai sāktu mīlēt grāmatas! 

Punktā par 100grami kultūras regulāru skatīšanos, esmu izpildījusies daļēji. Par laimi, tam attaisnojums ir ārēji apstākļi. Apņemšanās iesākās kopumā veiksmīgi, izdevās noskatīties (vidējā statistika) katru otro raidījumu. Tad sākās epopeja ar raidījuma raidlaikiem, tas veikli pārceļoja uz gandrīz pusnakti. Un atkal man paveicās, risinājumu dod nesen pieslēgtā Lattelecom televīzija ar visām arhīvu un ierakstīšanas būšanām. Bet prieki jau nav ilgi – klāt raidījumu vasaras brīvlaiks! Atliek vien gaidīt jauno sezonu.

Lieliska grāmatu plaukta ieviešana pašaurajā mājvietā un krājumu pārcelšana no vecāku mājas pagaidām paliek utopiskas idejas līmenī. To ir izkonkurējusi jaunākā ģimenes locekļa dzīves telpa. Grāmatas piekāpjas bērna priekšā. 

Un kā tad kultūra? Biju cerējusi paspēt noķert teātri. Neizdevās. Tā vietā pagaidām mazs bonusiņš ir Siguldas vasaras kultūrpiedāvājums. Par to pastāstīšu atsevišķi.

Pašai jau šķiet, ka tik bezcerīgi man nav gājis. Vienmēr var labāk, bet pagaidām latiņu nelieku pārak augstu, jo tā var arī gūt traumas un lūzumus!

Turpinājums notiekti kaut kad būs.